Rīgas pilsētas mežu vēsture

Drukāt
 Rīgas pilsētas mežu vēsture

20.09.2010

Rīgas pilsētai vēsturiski pieder plaši meža īpašumi. Pirmās meža platības Rīgas pilsētas rīcībā nonāca 13. gadsimtā. Pašlaik Rīga ir lielākā mežu īpašniece Eiropas pilsētu vidū un trešais lielākais mežu īpašnieks Latvijā. Kopējā Rīgas pilsētas apsaimniekoto mežu platība ir 61 726,5 ha.

Pirmsākumi

Pirmie meža apgabali Rīgas pilsētas īpašumā nonāca ap 1225. gadu, kad pāvesta legāts Modenas Vilhelms, kas toreiz uzturējās Rīgā, nodibināja pilsētas satversmi un Rīgas pilsētas rāti. Rīgas rātskungi saņēma sev trešo daļu Zemgales un Sāmsalas, kā arī sesto daļu Kurzemes, tomēr lielākā daļa šo zemju vēl bija jāiekaro. Meža īpašumi no Doles salas krācēm līdz Misas upei un līdz Lielupei, tad gar jūru līdz Ķīšezeram un gar Juglas upi (tagadējās Olaines, Babītes, Mārupes, Salas pagasti, Rīgas pilsēta) palika Rīgas pilsētas īpašumā līdz pat 1940. gadam. Turpretī pārējie īpašumi drīz vien nonāca bīskapa un bruņinieku rokās. Arī Rīgas iedzīvotāji aktīvi piedalījās meža teritoriju iegūšanā.

Vēstures gaitā Rīgas pilsētā pārmaiņus valdījušas dažādas varas – te saimniekojuši gan poļi, gan zviedri, gan arī krievi. Tomēr pilsēta vienmēr ir centusies vēl vairāk paplašināt savu zemju robežas. Vairākkārt ir nācies samaksāt par Ikšķiles un Salaspils muižām, kuras, sabrūkot ordeņa valstij, bija pārgājušas poļu valdības rokās.

 

Zviedru laiki

17. gadsimta sākumā Rīgas pilsēta aizstāvēja Polijas valsts intereses. Savukārt Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs vēlējās panākt, lai Rīga tikpat uzticīgi kalpotu viņam. 1621. gadā zviedri uzbruka Rīgai un aplenca to, taču pilsēta pusotru mēnesi izturēja zviedru aplenkumu. Tikai tad, kad zviedri jau bija sākuši rakt zem Rīgas mūriem, pilsēta padevās. Pēc kara Zviedrijas karalis kā kompensāciju par lielajiem kara zaudējumiem pilsētas aplenkuma laikā piešķīra Rīgai mežiem bagātās Limbažu, Lādes un Viļķenes muižas.

1630. gadā Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs apstiprināja Rīgas pilsētas īpašuma tiesības ar tā saucamo donācijas grāmatu. Tādā veidā Rīgas pilsētas īpašumā nonāca meži, kas atrodas Salaspils, Ikšķiles un Ogresgala pagastu robežās. Mazjumpravas muižu un daļu Stopiņu pagasta teritorijas Rīgas pilsēta atpirka 1636. gadā.

 

Jaunāki laiki

18. un 19. gadsimtā Rīgas pilsēta turpināja iepirkt mežus: Berkavas muižu Daugmales pagastā – 1769. gadā; Turkalnes muižu Ikšķilē – 1886. gadā; Kurtes Stopiņu muižu Stopiņu pagastā – 1880. gadā.

Līdz pat 19. gs. sākumam Rīgas pilsētas mežu apsaimniekošanu un izmantošanu neregulēja nekādi noteikumi. 1824. gadā Rīgas rāte izdeva "Meža likumus", kas kļuva par pamatu turpmākai pilsētas mežu apsaimniekošanai. Tika nodibināta Rīgas pilsētas virsmežniecība.

19. gs. 60. gados pilsētas saimniecība nonāca smagos materiālos apstākļos, un tika lemts par materiālu labumu gūšanu Rīgas pilsētai no tās īpašumā esošo mežu izmantošanas. Tomēr pāreja uz jauno saimniekošanu noritēja vairākus gadu desmitus. Tika mainīta iepriekšējā kārtība no koku ciršanas izlases veidā uz kailcirtēm, tās bez kavēšanās mākslīgi apmežojot. Tika radīti liegumi, kas ierobežoja meža ganības. Vēlāk ganīt lopus mežā aizliedza pavisam. Šajā laikā no pilsētas mežiem lielu daļu platības piešķīra lauksaimniecības zemju izveidei.

1866. gadā Rīgas pilsētas mežos sākās sistemātiska meža meliorācija, bet 1867. gadā - mākslīgās apmežošanas darbi. 1880.-1891. gadā Rīgas mežos pirmoreiz norisinājās meža ierīcības pasākumi. 1882. gadā par Rīgas pilsētas virsmežzini kļuva mežzinātnieks E. Ostvalds. Viņš izstrādāja “meža rentes teoriju”, pēc kuras īstenošanas ienākumi no Rīgas pilsētas mežiem strauji palielinājās.

Pirmā pasaules kara laikā liela daļa Rīgas pilsētas meža platību tika izpostīta, un pilnvērtīga mežu apsaimniekošana sākās tikai 1920. gadā. Bija nepieciešami apjomīgi atjaunošanas darbi, un laikā līdz 1930. gadam meža izmantošanas apjomi samazinājās apmēram divreiz, salīdzinot ar pirmskara līmeni.

Sākot ar 1933. gadu, Rīgas pilsēta nodeva valsts īpašumā lauksaimniecības zemes jaunsaimniecību izveidei pretī saņemot valsts meža fonda zemes Carnikavas, Ādažu, Garkalnes un Ropažu pagastos, kā arī daļu Stopiņu pagasta teritorijas.

Pēc padomju okupācijas Rīgas pilsētas īpašums ar 1940. gada 5. novembra lēmumu Nr. 444 tika nacionalizēts un pārgāja valsts īpašumā. Līdz 1940. gada 21. jūlijam Rīgas pilsētai ārpus administratīvajām robežām piederēja 70 683 ha meža zemju. Mežu apsaimniekoja Rīgas virsmežniecība ar 7 mežniecībām. Vācu okupācijas laikā īpašuma tiesības Rīgas pilsētai netika atjaunotas.

Padomju laikos ap Rīgas pilsētu tika noteikti dažādi ierobežojumi – zaļās zonas meža parki ar augstu cirtmetu un kailciršu ierobežojumu un zaļo zonu mežsaimnieciskie meži ar paaugstinātu cirtmetu. 1962. gadā tika izveidots Piejūras dabas parks, kurā tika iekļauta daļa bijušo Rīgas pilsētas meža īpašumu Vecāķu apkārtnē un Buļļusalā, bet 1977. gadā tika izveidots Beberbeķu dabas parks netālu no Babītes. Visi minētie ierobežojumi ir noveduši pie tā, ka šobrīd Rīgas pilsētas mežos ir liels pieaugušu mežaudžu īpatsvars - atsevišķās mežniecībās pieauguši meži sastāda pat 34 % no meža zemēm.

 

Mūsdienās

Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas Rīgas pilsēta, pamatojoties uz likumu "Par valsts un pašvaldību zemes īpašuma tiesībām un to nostiprināšanu zemesgrāmatās", 1995. gada 11. aprīlī uzsāka īpašuma tiesību atjaunošanu uz tai pirms kara piederējušām meža zemēm. Šobrīd ir atjaunotas Rīgas pilsētas īpašuma tiesības uz gandrīz visām meža teritorijām, kas vēsturiski piederējušas pilsētai.

Līdz 2003. gadam Rīgas pilsētas meža īpašumus apsaimniekoja Rīgas domes Īpašuma departamenta Meža pārvalde. No 2003. gada 2. janvāra Rīgas pilsētai piederošās meža platības sāka apsaimniekot Rīgas pašvaldības aģentūra "Rīgas meža aģentūra", kuru izveidoja, reorganizējot Meža pārvaldi. Pēc četriem gadiem Rīgas pilsētas pašvaldība saskaņā ar Rīgas domes 11.12.2007. lēmumu Nr. 3192 „Par sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Rīgas meži“ dibināšanu“ nodibināja pašvaldības uzņēmumu - SIA „Rīgas meži“. Tās uzdevums ir nodrošināt meža zemes apsaimniekošanu, lai efektīvi izmantotu dabas resursus un rūpētos par tiem, ievērojot meža ekosistēmas uzturēšanas un vides aizsardzības principus, garantējot ilgtspējīgu vides attīstību, neapdraudot nākamo paaudžu ekonomisko, ekoloģisko un sociālo vajadzību apmierināšanu un nodrošinot bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu.

Pašlaik SIA „Rīgas meži“ darbojas galvenais birojs, kuram pakļautas piecas mežniecības ar 52 mežsargu apgaitām, kokaudzētava "Norupe" un kokzāģētava "Norupe". Kopējā SIA „Rīgas meži“ apsaimniekotā platība ir  61 726,5 ha, no kuriem meža zemju platība sastāda 58 016,2 ha. Uzņēmums apsaimnieko 4601,6 ha meža, kas atrodas Rīgas un Jūrmalas pilsētu administratīvajās teritorijās.

Kopš 2009. gada SIA "Rīgas meži" apsaimnieko kultūras un atpūtas parku "Mežaparks". 2012. gadā SIA "Rīgas meži" pārņēma likvidētās Rīgas pašvaldības aģentūras "Rīgas dārzi un parki" funkcijas un uzsāka Rīgas pilsētas dārzu un parku apsaimniekošanu. Pašlaik SIA "Rīgas meži" daļā "Dārzi un parki" ir divi iecirkņi - Rīdzenes un Pārdaugavas iecirknis, kas apsaimnieko Rīgas dārzus un parkus attiecīgi Daugavas labajā un kreisajā krastā. Daļa "Dārzi un parki" pavisam apsaimnieko 105 apstādījumu objektus ar kopējo platību 252,6 ha.

2013. gadā SIA "Rīgas meži" atklājusi savu kokzāģētavu "Norupe" ar pārstrādes jaudu 50 000 kubikmetru apaļkoksnes gadā. Tajā tiek pārstrādāti skujkoku (priedes un egles) sīkbaļķi ar tievgaļa diametru 8-24 cm. Kokzāģētavā tiek ražoti žāvēti un ēvelēti zāģmateriāli, tai skaitā mēbeļu sagataves un apdares dēļi. Lielākā daļa kokzāģētavas produkcijas tiek eksportēta gan uz ES valstīm, gan ārpus tās.